Es apsēdos pie galda pretī Laurim. Viņam bija piecdesmit seši gadi, bijušais mēbeļu ražotnes vadītājs. Savā iepazīšanās profilā viņš bija norādījis, ka meklē „dzīvespriecīgu sievieti kopīgiem ceļojumiem un mierīgiem vakariem”.
Mēs tikko bijām pasūtījuši kafiju vienā no tām klusajām, mājīgajām Cēsu vecpilsētas kafejnīcām, kuras pavasara vakaros smaržo pēc svaigi maltām pupiņām un tikko ceptiem gardumiem.
Kaut arī šobrīd kalendārā jau ir marta beigas un gaisā jūtams pavasaris, mūsu tikšanās notika pirms mēneša. Toreiz vēl valdīja dzestrums, logu rūtis bija nedaudz norasojušas, un es vēl nebiju paspējusi pat kārtīgi noņemt savu šalli, kad viņš, ne mirkli neminstinoties un neskatoties acīs, uzdeva jautājumu, kas lika man burtiski sastingt ar tējkarti rokās.
— Tu joprojām strādā tajā pašā uzņēmumā, par ko rakstīji? — viņš vaicāja, it kā mēs apspriestu kādu formālu darba darījumu vai atskaišu iesniegšanu.
— Jā, protams, kāpēc tu jautā? — es atbildēju, vēl ne tuvu nenojaušot, kas sekos pēc mirkļa.
— Un cik apmēram tu mēnesī saņem „uz rokas”? Man vienkārši jāsaprot mūsu kopējā rocība un tavi griesti.
Es biju pilnīgā neizpratnē. Tiešām? Mēs bijām pazīstami vien piecpadsmit minūtes. Es vēl nezināju, vai viņam patīk pastaigas dabā, kādu mūziku viņš izvēlas garos pārbraucienos vai ko viņš domā par klusiem rītiem, bet viņš jau interesējās par mana bankas konta stāvokli.
Tajā brīdī es jutos nevis kā sieviete, kura uzaicināta uz patīkamu tikšanos, bet kā persona, kurai tūlīt lūgs uzrādīt ienākumu apliecinājumu par pēdējo pusgadu.
— Kāpēc tev tas šķiet tik būtiski pašā pirmajā tikšanās reizē? — es pajautāju, mēģinot balsī neskanēt pārāk asi, lai gan iekšā viss jau sāka vārīties.
— Nu, redzi, Helēn, — viņš pavisam nopietni turpināja, it kā skaidrotu pašsaprotamas lietas, — es gribu zināt, kādā līmenī mēs esam. Vai mēs varēsim atļauties nedēļas nogales kvalitatīvās Kurzemes atpūtas vietās, vai arī mums būs jārēķina katrs eiro pie kases. Es plānoju uz priekšu.
Plānošana. Viņš to nosauca par plānošanu. Man tas drīzāk izskatījās pēc rūpīgas izpētes un efektivitātes analīzes, pirms vispār ir skaidrs, vai starp mums ir kaut mazākā savstarpējā simpātija.
Kad kavalieri pēkšņi kļuva par revidentiem?
Pēc šī vakara es ilgi nevarēju nomierināties un sāku domāt – vai tiešām attiecību vide ir tik ļoti mainījusies, kamēr es biju veltījusi laiku ģimenei un bērniem? Aprunājoties ar paziņām, kuras arī mēģina veidot jaunu dzīvi pēc piecdesmit, izrādījās, ka šī finansiālā interesēšanās ir kļuvusi par gandrīz vai ierastu lietu. Tā vairs nav nejaušība, tas šķietami kļūst par jaunu standartu.
Mana draudzene Antra stāstīja līdzīgu gadījumu Jelgavā. Viņas kavalieris, pieklājīga izskata vīrietis, jau otrajā tikšanās reizē painteresējās, vai viņai pieder nekustamais īpašums vai arī tas tiek īrēts. Kad viņa atbildēja, ka dzīvoklis ir viņas īpašums, sekoja nākamais jautājums par to, vai nav palikušas kādas senas saistības vai iekrājušies rēķini.
„Viņš izskatījās mierīgāks, kad uzzināja manu situāciju,” Antra atceras, bet viņas balsī nebija prieka. „Es jutos kā objekts, kura tehnisko stāvokli viņš tikko pārbaudīja.”
Vēl kāda paziņa tikās ar vīrieti no Ventspils, kurš randiņa laikā pavisam atklāti paziņoja: „Man ir svarīgi, lai sievietei ir stabili savi ienākumi, jo es savā dzīvē esmu pietiekami daudz tērējis citu vajadzībām un negribu būt tas, kurš vienmēr uzņemas visas izmaksas.” Un runa nebija par jauniem cilvēkiem, kuriem vēl viss priekšā, bet gan par vīriešiem brieduma gados, kuriem pašiem it kā vajadzētu būt pārliecinātiem par sevi.
Bailes atkal pieļaut vecās kļūdas
Sākumā es biju tikai aizvainota. Bet vēlāk, mēģinot analizēt situāciju vēsu prātu, es sapratu, no kurienes tas nāk. Lielākā daļa šo vīriešu mūsu vecumā ir gājuši cauri sarežģītiem dzīves posmiem. Viņi ir dalījuši kopīgo mantu, veikuši maksājumus gadiem ilgi, varbūt pat zaudējuši stabilitāti neizdevīgu lēmumu dēļ.
Viņu šī brīža tiešums patiesībā ir lielas, neizrunātas bailes. Bailes atkal tikt materiāli izmantotiem. Bailes, ka sieviete viņus uztvers nevis kā personību, bet kā resursu avotu. Viens vīrietis, vārdā Juris, kuram ir savs neliels bizness, man reiz atklāti pateica:
— Helēn, es savā vecumā vairs nevaru atļauties kļūdīties izvēlē. Man vairs nav tik daudz laika, lai sāktu visu no nulles. Es gribu zināt, ka sieviete ir patstāvīga, lai es varētu justies mierīgi.
Es viņu saprotu. Cilvēciski es to saprotu. Bet ir milzīga atšķirība starp vēlmi pēc drošām attiecībām un brutālu izjautāšanu par naudu pirmajās minūtēs. Tikšanās ir stāsts par kopīgām interesēm, nevis par atskaišu sniegšanu. Ja mēs sākam tikai ar skaitļiem, mēs pilnībā pazaudējam pašu cilvēku un viņa būtību.
Mēs meklējam biedru, nevis atbalsta fondu
Ziniet, kas ir visdīvainākais? Lielākajai daļai sieviešu mūsu vecumā dzīve jau ir sakārtota. Mums ir savas mājas, darbs, kurā mūs novērtē, bērni, kas jau izauguši. Mēs negaidām, ka kāds mūs „uzturēs” vai pēkšņi atrisinās visas mūsu problēmas.
Mēs meklējam partneri. Cilvēku, ar kuru kopā pavasara pēcpusdienā aizbraukt pastaigāties gar jūru vai vienkārši kopā paklusēt.
Bet, kad vīrietis sāk sarunu ar materiālo pusi, viņš pats sevi noliek neērtā pozīcijā. Viņš parāda, ka viņa pasaule griežas tikai ap aprēķinu un bailēm.
Viņš it kā pasaka: „Es tevi vērtēšu pēc tā, cik tu man būsi izdevīga.” Un tajā brīdī visa interese pazūd. Paliek tikai sausa, nepatīkama sajūta, kurai nav nekāda sakara ar to siltumu, ko mēs visi tik ļoti meklējam.
Es lēnām noliku savu tasi uz galda un paskatījos Laurim tieši acīs. Viņš joprojām gaidīja manu atbildi ar tādu kā pašpārliecinātu mieru, it kā viņa jautājums par algu būtu bijis pats parastākais un pieklājīgākais pasaulē.
Iestājās brīdis klusuma, ko pārtrauca tikai fonā skanošā mierīgā mūzika.
— Zini, Lauri, — es teicu mierīgā, bet ļoti noteiktā balsī…
(Turpinājums nākamajā lapā…)
